Kontakti

Lielā zāle

No laika gala

03.02.-26.03.2017.

Latviešu valodā ir sastopams tradicionāls vārdu savienojums “no laika gala”. Tas nozīmē – no  laika sākuma, kopš neatminamiem laikiem.  Frazeoloģisms kā valodas vienība ar semantisku uzslāņojumu jeb kopnozīmi funkcionē tikai noteiktā valodas lietojumā. Atrauti no tā, piemēram, izstādes nosaukumā, “no laika gala” var saprast un tulkot arī – “sākot no laika beigām”. Vārda “gals” biežāk sastopamais sinonīms ir “beigas”.

Vārdu savienojums “no laika gala” rada priekšstatu par laiku kā nogriezni vai staru, kurā abi vai vismaz viens – sākuma  vai beigu  punkts, ir negrozāms. Šis punkts iezīmē robežšķirtni starp “līdz” un “pēc tam”.

Runājot par laiku kā periodu, laikmetu mākslā, šis iztēlotais punkts – vēl gaidāms vai jau noticis, ir izšķiroši svarīgs. Modernās mākslas, avangarda, laikmetīgās mākslas retorikā tas iezīmē robežu starp veco un jauno – noslēgušos laiku un pašreizējo, kam jāturpinās nākotnē. Savukārt teorijas, kuru apzīmējumus vieno prievārds “post” – no postmodernisma līdz aktuālajiem postmediju un postpatiesības jēdzieniem, atsaucas uz iepriekšējiem laika periodiem kā noslēgtām vienībām.

Latviešu mākslā specifiskās kultūras situācijas dēļ no laika gala izšķiramu strāvojumu veido apokaliptisks pasaules skatījums, kurā kā aizejošs atklājas esošais laiks.

Izstādē pārstāvēti mākslinieki, kam robežšķirtnes starp dažādiem laika posmiem nav nepārvarami šķēršļi. Viņi izvēlas tēmas ar lielu vispārinājuma potenciālu un iedvesmojas no iepriekšējo gadsimtu formām, reizē piedāvājot nesajaucami oriģinālus un mūsdienīgus risinājumus.

Vilnis Vējš, izstādes kurators